sirds saknes

Bremzīšu trosītes un skrūvīšu kastītes

kopā ar Tevi būvētu kaut komplicētākās kosmosa stacijas.

Ja tikai kopā tur doma mana ar tavējo sakļaujas

ietu tālāk, pat ja izsalkumā kājas viena ap otru vārgi strīķējas

rokas melnas, bet sirdis tik skaistas, drošībā uz tavas siltās delnas

pat kaķēni visā apkārtnē tikai pie mums klāt slīd un savas draiskās ķepiņas pie vaigiem mīlina

viņus tāpat kā mūs kopībā vada sajūtas

ja tā kārtīgi aizdomājos, tad lietu tūkstots un vienu pirms tevis nezinu un neprotu,

bet tagad zinu, ka nav tādu, ko kopīgi ar tevi celt un skrūvēt negribu.

Cilvēks ir tāds dzīvnieks ar jūtām un sāpēm, kuram grūti darbu un pat priekus dalīt

ar tevi bez grūtībām arī, ja septiņos vai pirms rītausmas jāceļas.

Tās manā prātā ir lielākās dzīves godalgotās uzvaras

pateicībā slīkstot, ka aizkustinājuma pasakas var nevaldīt

un būt tik brīvs.

Tavas visas, kā pērles pēc lietus, no katra zāles stiebriņa nolasīšu un pie sirds kuloniņā likšu

Par to, cik skaisti ir ar otru visu dalīt

Arī sevi.

Ne jau ar kuru katru otru, bet tieši to kura cimdiņam domāta tava maigā, trauslā roka

Turpinu es katru mīļu baltu vai tik pat mīļāko nebalto dienu

par pustoni augstāk Tevi taisnprātībā celt un slavināt

Un kopībā skrūvēt mūsu patiesības pili,

kurai pamatus lejam un stutes liekam,

lai vilktu pareizās sviras

Sapņoju es būt kādu dienu ar tevi vēsā priežu klētī

Spriest par visumu un to cik labi mums sanācis pievilkt trosītes,

Sakārtot siržu un skrūvīšu kastītes.

No bijušā uz nebijušo tiekties, patiesībā un atklātībā atdzimt mērcēties un ne mirkli nevilcināties

Ka mums jau viss ir un tik daudz vēl izdosies.

ejiet uz mežu īpaši augusta vidū,

kad priedes tur drosmīgi par sevi un nākamajām vasarām stāv

ejiet uz pļavu tieši, bet ne tikai augusta vidū

un citādi nekā jums no augusta būšanas nesanāks,

tad sienāžus laidiet sev pāri un uz plakstiem pēc lēcienu maratoniem atpūtināt

lai rāda kā ir, kad griba ‘la grande’ izmēros

un arī spēku samēra lielumos viss aprēķināts un izmērāms.

apgulieties un ar zemi tīro, mīļo,

savu vienīgo, svēto saplūstiet,

sajūtiet.

Vienu elpu sadaliet, bet ja vislielāko veiksmi

savās zemainajās, atvēsinātās gādības plaukstās noķeriet

– kopā zvaigznes sagaidiet, rīta zvaigznes ‘stella matutina’ ieskautie

sarunu ziņā tāds klajums pilns ar vēlmēm jau sensenos laikos sētas pusē pie avenājiem sēts

Mēnesi iesvētiet un līgani augšā kopā uzšūpojiet, jo visiem sava roka pie kārtības jāpieliek

tāpēc jau es Jums saku, ka jāiet

Kājas basas vai apautas – viss viens

No sausas zāles siena zārda spilvenu saveliet

tālāk gan man neprasiet, vienkārši esiet

Un varbūt gadu simteņiem uz priekšu vai atpakaļ aizejiet

manus vārdus pieminiet, laiku tur lieki nekavējiet

mākoņi tur, tāpat kā šodien šeit uz priekšu vien skrien

jā, no attāluma šķiet, ka tik bezgala slinki un lēnīgi viens pie otra slien

Tie tikai maldi, sevi neapmāniet, tādēļ jau saku lai uz pļavu, lūdzu, aizejiet

tagad zinu un dalos sakot, ka katram sava roka un doma pasaules kārtībā jāieliek

augusta vidū, kad tur visa ir tik daudz, ka jāprot tikai tādā sapņainā nomoda mierā līdzi skriet

Es ņemtu līdzi arī lapu pierakstiem, redziet tagad arī rakstu no un par šiem pašiem mākoņu domugraudiem.

basas kājas, basums, viss

ir jau labi, kad visums trīs

Tev smaidot tuvāk slīdu

nē, nē ne jau ar to senseno spītu,

bet tevi, jā, jā, Tu zini, ka Tevi

– īstu

– tīru

– kaktiņos ieperināto vismīļāko smīnu

ticiet, kad saku, mums īstais piedzīvojums

mūsu īstākā dzīve

ir kopībā sagaidīt rītu

un to sākt ar īstu vētru,

kas nepūtīs prom un matus neplēsīs,

bet cīnīsies, kurš mīlamībā kafiju šorīt uzvārīs

Un ja tikai Tu nopratīsi,

dziļākajās jūrās aiz trejdeviņiem kalniem saviem ielaidīsi

līdz ausu galiņiem iepazīsi

un mani pacietīgi iemācīsi

cik glīti ir savu vaigu pret Tavējo glāstīt

Tad neatšķirsi, ka dalīt ar Tevi asaras

ir tāpat kā telpu, rasu, saldējumu un pasakas

-svētsvinīgs gods un nevienas pašas asakas.

sirds ir viena, sirds ir balta

tādai īstai, patiesai ir gluži viena alga

lidot tā spēj kaut uz viena, aizlāpīta taureņa spārna

un just tā jūt kaut caur valgu cerību staru

diedziņu zelta, tik smalku un maigu,

ka aizskarot to

vaigus rozes krāso un gadi mazi liekas

bet ja cilvēka sirds sakni aizcērt ciet, norauj nost

aizved aukstā trimdas vilcienā tālu, tālu prom

tad paliek gaužām maz to sirds ikdienīgo vietu,

kur cilvēks bērndienās gājis ar patiesu prieku

neņemiet savai sirdij nost to tauriņu, to ziedu,

jo tā būs atslēga uz mūžīgo mieru

kuru lūdz, ieraugot spārnotos kukaiņotos priekus

un bezrūpīgos pļavas vienkāršībā raisītos pieticīgās pārticības ziedus

Ziniet savu mieru un dodiet tam savās mājās pašā galda galā vietu.

Visu var atņemt, tik to uguni, kas krūtīs deg nē,

Visu var un nav žēl jūrai atdot un dziļā dzelmē mest,

Tik to uguni, kas krūtīs deg

– lūdzu, nē.

Visu, kas mantā un baudā, naudā netīrā dārgs drīkst un vēlams plēst,

Bet to liesmiņu sevī gan pasaudzē,

Nebēdz tās,

siltumu novērtē.

Naktīs, kurai galu neredz, to kā gaismas glabātājs uzvaktē

Savai ugunij saules mūžu dod,

Jo tici, ka tā būs tā viena svētā lieta,

Kur nevienam nebūs vara no tevis raut to nost.

No siltuma neatsacīties, visiem samtā un zīdā tērptajiem velniem

Acīs drosmīgi ieskatīties

un tad no sirds dziļi nobrīnīties

kā ir,

kad nav žēl par savu siltumu un liesmiņu pārdoties.

Ķermenis ir tas, kas badā vieglāk par vieglu spēj mirt,

Uguns ir tā, kas bargākajā ziemā, tumšākajā naktī nedzisīs

Nepievils un no melnā meža izvedīs

Rokas un muguru dedziniet, pluciniet, niciniet, sitiet!

Tikai to vienu īsto kvēlo liesmu paceliet,

izdziediet, salāpiet, stipriniet.

Mīlējiet un dziedējiet, tai durvis lūdzu atveriet.

Nenožēlosiet.