Grūtsirdīgās šalcējas krastos, vēja sapūstos matos, zivju smārdos un, kur visas jūtas par lētu naudu tiek pret baudu pārdotas. Kur karpas mājo. Kur kuģotāji mājos un līgavas par māmiņām veidos. Baidos vai šie šausmu stāsti manu kāri pēc duļķu klātām pēdām vairos. Es personībās samainos. Un no šīs dienas turpināšos vilkvālīšu kātos. Pieneņpūku vaigos netveramos, pilnībās un draiskos nāru vārdos. Sāļa gaisa sapūstos cirtainos matos, dzeltenzaļos skatu valgos. Jūrnieku dzintaru tīklos.

Tur kompānija savākusies, kas aizmirsuši, ka savu dienu un laiku pārdod. Tie svešinieki dienu no dienas par labiem draugiem pārtop. Robežas pārkož un par mājām sauc pleķīti, kur galvu šonakt guldīs. Ugunskuru un jūras vētru naktīs. Saullēktos mosties smiltīs un segās satīs tas, kam šonakt uz pleca ļauts galvu guldīt. Kas bļaus un baudīs. Un visas sāpes, kas krūtīs dziest un kvēlo, atstāj bruģim un pilsētniekiem, kas pa to laiku pelēcīgi un bez jūtām apbērnosies. Citi šo dzīvi nosodītu, mammas ņemtu un ar siksnu pret maigo ādu noglaudītu, tēti aiz matiem un bizēm savītām pa taciņu no jūras aizvilktu un savaldītu. Un vecmāmiņas…vecmāmiņas vispār par šādu dzīvesveidu jaunās dvēseles norakstītu. Dārgie, lolotie, mīļotie saprotiet…Mēs šeit esam, lai pašos pamatos attīrītos. Vecos grēkus apraktu vēl nedzimušos līķos. No visām ķēdēm un mezgliem atraisītos. Svešiniekam klēpī kā kaķēni saguldītos, pamurrātu, un liekās kārtas, maskas no būtības nolobītos.

 

Bet pazudušajam vienmēr vajadzēs rītu. Svešinieku, kas blakus dabas spēka priekšā bijībā čukstēs:” Krīti. Es panesīšu.”

 

”Viņi dejoja vienu vasaru”, bet daudziem šī nav ne pirmā, ne pēdējā vasara grēkos citiem nejaušamos. Un par to klusēt kā maziem bērniem ”parolēs” un partizānos. Jo īstā dzīve tur vārtus ver, kad pēdējie viesi atvadījušies.

 

Man šī pēdējā šajā krastā. Pēdīgo grēku laivā. Izdzīvojušo dvēseļu šķirstā. Par tālāko arī dzīves rūdītā iemācās plecus paraustīt, mīļi pasmaidīt, acis pievērt un pajokot par to, kas būs, jo tas, kas bijis nekad vairs nejutīs. Tad gribētos kā smiltīm visiem mīlamajiem pēdas noglāstīt, pāris labus vārdus uzrakstīt un pa ūdens virsmu tālu, tālu aizstaigāt. Pasauli un citas mīlamības ieskatīt, aiz skropstām citas pasaules paraustīt un citu rētas ar pirkstu galiem noglāstīt. Nevienu lieku dzīvi vairs labiem cilvēkiem nepostīt. Paskatīties vai arī visur citur rīts nāk tikpat tīrs un mēness tik pat bāls un spīdīgs. Lai sirds nekad nenomierinās, es iešu prom, lai tā trīs. Var jau būt, ka otrā pasaules malā cilvēki jau dzīvo nākamības, savas nākamās dzīves un tur arī mēs. Kopībā un mīlestībā. Saticībā. Un arī pusceļā ir jāprot smaidīt pazemībā. Tiksimies tieši otrā pasaules malā, pašā kalna galā. Alpos un sniegpulkstenīšos. Man mugurā kleita Melnā meža krāsā, galvā sarkana cepurīte un mati nekārtīgās cirtās. Vilnas dūraiņos netīros, citādi tu vienmēr, vienmēr rūpot saki, ka nosalšu jau līdz pašam rītam. Es pretī silti pasmaidīšu, jo tu nezini, ka tā tērpjos, lai tu sasildītu. Un zinu, ka par labu esi, lai teiktu, ka to nedarīsi. Gaidīšu ilgi, tik ilgi, ka pat termosu nāksies pārdot. Ja iemigšu, nebaidies, nāc un apvārdo, cik tad ilgi snauž tie, kas saka:” Dzīvot mācos.”

 

Varbūt arī pēc gadu simtiem un trejdeviņiem sagaidīšu,  bet neskumšu arī, ja laika nepietiks un palikšu tikai sevis paša atmiņu mītos. Vai ir kas cēlāks kā šādos plīvuros satīties? Mēness dilstošajā nedēļā pie jūras tās atspīdumos atvadīties. Cauri pūlim ejot saskatīties un sasmaidīties. Izgaist turpat tajos pašos mīļos, pazīstamos debeszilajos vizbulīšos.

Līdz rītam, es atkal aizmirsīšos.

 

 

 

Šķiet, ka nu jau gana slēpts. Nu jau piemirsies Velna grēks. Tagad tikai kā joks tiek pieminēts. Pasmiets, jo izdomāts. Tēlots, jo teatrāls. Smieklīgs, jo sensenos laikos kā pasaka sagudrots. Liec akmeni tam ko jūti virsū, jo dievs zina, ka esi zem tā akmeņa ieskatījies. Tas zina, ka ir sakustējies. Un dievs zina arī to, ka nav pelnījis lielo D.

Gana laba citiem gribēts. Gana spuldžu tumsā skrūvēts, savu, par savu tu atbildīgs vien. Kāda Tev daļa gar citu lietu, citu sietos bērzu sulu pavasaros lietu? Kā gribēdams svešu neaizbaidīsi, Tu viens. Arī tev tiks pelnītais īstais Zvaigžņu komandas biedrs. Ar ko puķu pušķus siet un Jāņu vaiņagiem degošos ugunskuros skriet. Nerimstošs un pārgalvīgs prieks. Vai zini, cik gan tas var būt liels? Tas ir mans dienišķais zieds. Tā ir mana saule un mana nakts. Mans cilvēkmīlestības akts. Mans rīts un tavs ‘labrīt’.

 

Citi sapratīs, laiks, par laimi, negaidīs. Citādi, sen mums vējiem būtu garlaicīgi. Gana robotos siržu meklēts. Gana kāju peļķēs izmērcēts. Par maz vēja krūtīs pūsts, es brīdi aizmirsu, ka neesmu tā, kas sienās slēpta, ka vēja brīzei patīk smiltis matos pītas, ūdensrozes savītas, smilšu pilis glītas. Brīvība. Ofēlijai netīk tikt tornī saslodzītai, gan jau kādai tieši tas ir īstais. Tam es apsolu- paklanīšos.

Un es zinu, ka par vieglu un daudz es pasaulē, ko caur savām acīm redzu samīlos. Katru reizi kā Tu smejies par to, es smejos Tev līdz- ar Tevi, par sevi, par jocīgo, neizskaidrojamo. Par zvaigzni debesīs mīļāko. Par pirmo tauriņu dzelteno. Par pagājušo nakti mīlēto. Par galamērķi nākamo, Aļasku, kafiju dāvāto. Dzīvi savādo. Nākamo dienu laimīgo. Cik bieži Tu esi laimīgs, paēdis, mīlestībā satīts? Vai nav par īsu dienas, lai pieļautu pretējo? Vai nav par skumju pasaule, lai laimībā un mīlestībā neizlutinātos? Svētajai karaļnama trīsvienībai bieži teikts, ka par daudz mums dots, par daudz mēs esam mīļoti, par tuvu būts. Es jau gadus desmit visiem lielajiem cilvēkiem tad nopietni gandrīz vai dzeltenzaļi acīs skatos, līdz uzmanība viņu visa mana, tad aši vieglprātīgi pasmaidu, tuvāk tiem pieliecos un nočukstu: ”Mīlestībā izlutināties.”

 

Bet zini ko man māmiņa teica mazajai Pepijai Garzeķei neizskaidrojamo skumju brīžos? ”Par īsu dzīve ir, lai atskatītos, krīti droši, Cirtainīt, sniegpulkstenīšos. Es no tevis nekad neaizgriezīšos un nāks acu pāris, kam spīdēs acis tāpat kā tev- visos, arī lietainajos rītos. No tām acīm, kurām tu nekad neatvadīsies.” Mans zirgs protams pazviedza, tam auzas labāk patika, bet pagalmā vēl pirms Anastasijas un Aleksandra skraidīja Tomijs un Annika, kurai kleita no gaišzila satīna, matos ābeļziedu virtene.

Bīstos es to pilsoņu, kuriem aizjūru zemes tik svešas un eksotiskas, kas man aiz stūra tik pazīstamas un īstas.

Vai biji šorīt lietū dziedāt? Biji ar tiem smiet un skriet, kas neļaus prom iet, kad ēnains kļūst vaigs, kad saplīst neīstais smaids? Ceru ļoti, bet pēršu smagu roku, ja nē.

Anastasija un Aleksandrs ir jaunāki par Tomiju un Anniku, tiem labestīga valoda un tie istabu saticīgi sadala. Un vai ticēsi, ja teikšu, ka to oriģinālās acis tepat kaimiņos satiku? Nu…tikai pāris vārdus pārminu, bet cik daudz tur radu tumsas laikos gaismiņu!

 

Un zinu, ka tu drošvien lasīsi, dusmosies un prātosi. Domāsi, kā lai atdara, sāpina, ko lai vēl pasaka. Uzliec roku uz kreisās krūts un to negudro reizi par visām reizēm paklausi. Ir laiks. Es pēdējos pelnus plaukstā vaļā atraisu. Ļaunu nevienam pasaulē nevēli, tā tu tikai savu sirdi ar indi dedzini. Siltu tēju streb un papīrus padedzini. Zvaigžņu lietū pašu nakti pavedini. Dzīvības smaržu manā piemājas kastanī iededzini. Lai pēc gadiem, kad atgriežos ir piemiņa. Ardievas lapsām un pasakām, pilīm un raganām.

 

Īsa dzīves ātrvilciena pietura, ja par ātru, tad tētis mācīja, ka pie motocikla tuvāk pieliekties. Un tad Tu sajutīsi, cik svētīgi pēc tāda ellīga izbrauciena ir uz savām kājām apstāties.

Ja es būtu instuments, es būtu čells. Tāds, kas ar melodiju aizved uz aizjūru zemēm, pie nemirstošām princesēm un laimīgām beigām, caur jūru vētru bangām baigām, mastiem nolaustiem un lūgšanām vējā nesadzirdamām. Stīgas, kas nenomaldās.

Ja es būtu grāmata, es būtu Dostojevska ”Baltās naktis”. Jo sapņainība ir īpatnējs protesta veids pret banalitāti. Un kas gan sapņot spēs liegt? acīm vaļā, acīm ciet.

Ja es būtu krāsa, es būtu gaiši zila. Zila ir siltākā krāsa. Vai ir maz pasaulē šajā kas siltāks par pavasara debesīm? Ziedonis teiktu, ka tikai sniega pika. Es Tev teikšu, ka debeszilumums. Horizonta cerību krāsa.

Ja es būtu gadalaiks, es būtu Ziema. Sala saules pilna, spalga, kur man zem segas viena alga par to, ka patiesībā nemaz nekad nav bijis kauna.

Ja es būtu skaņa, es būtu Kastaņzieda vaļā sprāgšanas brīža , īsa un netverama, klusumā un mierā tikai sadzirdama.

Ja es būtu burvju spēja, es būtu neredzama. Tik vien kā čukstus sadzirdama, netverama. Nevienam, nekad nepiederēdama.

Ja es būtu maņa, es būtu klausīšanās. Miera acīm pilnām pretī sēdēt, nav citiem daļas, ko sev uz pleciem un krūtīs perē. Man patīk balsu noklausīšanās. Pēc tā es zinu, tik tā vien redzu- cilvēks būs man gana, vai arī tam manās acīs nav svara.

Ja es būtu zieds, es būtu sniegpulkstenīte. Pavasara cīņas uzvarētāja, vēl no sniega izdīgusi, Ziemas salā neiznīkusi.

Ja būtu akmens, es būtu klinšakmens, ko ūdens skalojis, ko vējš iekārojis visas šīs, iepriekšējās dzīves un visas vēl nebijušās nākamības.

Ja es būtu zvaigzne, es būtu tā, kas Augusta debesīs liesmojot uz zemi krīt, nekad gan nenokrīt, tikai vēlēšanos paspēj kā lūgšanu klusi pie sevis, acīm pievērtām, noskaitīt. Zvaigznei patīk un ir pat vajadzīgs Tevi uzklausīt.

Ja pasakā būtu atļauts būt, tad Jumtu Karlsons manējā. Jumtu kārotā brīvība un medus kūka līdz galam neapēstā. Mīlamībā sadalītā.

Ja es būtu koks, es ķiršu ziedus zaros, kā pirkstu galos, turētu, kā dārgāko sargātu, Ziedlapiņas mīlniekiem bērtu matos un ķiršus savārītu džemos gardos. Ko vaļā vērt vakaros bargos.

Un, kas tu būtu, ja būtu? Vai (ne)būtu?

Cilvēkbērn, saki man tā- cik galu galā Tevī ir daudz būtību?

Kas ir Tava mīļākā diena? Mana šodien un šeit, lai kā reizi pa reizei gribētos citu teikt.  Maldīgi atmiņas, ko prāts pušķojis, sveikt. Vakardien viss tika paveikts, daudz pateikts un mānīt lūgts. Vakardienas vairs nav, bet rīts var nekad nenākt. Tikai piķa tumsā, jumta zvaigžņu gaismā var ( kaut aizliegts) sapņos slīkt, jo par rītdienu nesapņosi, tās dienas vēl nav. Tā nākamība tik vilinoši saistošā. Ja labi vakar tev gājis, tad iedomā, cik rīts būs mīļš. Cik saulains, cik sirdsapziņā tīrs, gandrīz kā olas dzeltenums spīd. Bet kādam olas baltums mīļāks vēl kā no sniega tīrs. Un vēl kādam pankūkās rudenī iesaldētās avenes ar cukuru satītas. Un vēl jau pāris nedēļas tās gaismiņas, kas virs galvas, būs spilveniem piesaistītas. Arī tām drīz laiks lekt nost. Kuru katru dienu lampiņas izdegs, krūtīs pēdējais sasalums sadegs, tur ogles tad kvēlos un būs jau par vēlu. Tukšas sienas atstāt, nākamajiem vietu padot. Atmiņas, kuras dārgas, skapja augstākajā plauktā putekļos atstāt, lai nākamajiem ir ko prātot, cik mīlēts šeit, cik balles deju griezts, cik zīmēts un cik ar siksnu pērts. Cik sitienu īstu un dvēselē slēpts, cik cilvēks var būt cēls. Cik nodots un cik klusu vārdu teikts. Cik skaisti dzīvots, cik skaisti būts. Cik skaisti piedots, cik klusi miegos līdzās rūkts.

 

Ziema paņēmusi savu, nāk vasarība mana. Jaunas taciņas mīt, jaunās pienenes vainagos pīt un gaismas pilnu sirdi jaunam rokas sasildīt. Nekā citādi tumsu neaizbaidīt.  Nebīsties spožā gaismā pasauli ieraudzīt, pat ja nakts mīļa. Tīru sirdi pavasara pļavas ar melnbalto suņuku kopīgi iemīdīt. Šajos laikos kāpuri par taureņiem top, sniegpārslas par sniegpulkstenītēm sevi no jauna rod. Dabas nerimstošo apli soļo. Bet pirms tā iet, pirms plaukst ir jābeidz sniegpārslai Ziemas iemītais ceļš, sala kristālu debesu deja. Ja paveicas tā siltās rokās krīt. Ja neuzmanīga bijusi, tai nākas no ceļiem dubļus tīrīt. Sniegpārsla zina, kur to negaida, tā tikai mīļi pasmaida, labu novēl un pretī neko negaida, nav jau tā, ka tā nezina. Tā taču pati labprātīgi daļa no puteņa bijusi, tā dabu savu nemaina, tā izmirka, jo sirds tai atkusa. Un tu drošvien nezini svešiniek, ka tā vienmēr tavas bailes saprata. No sala, no vēja, puteņa. Dažiem tikai iemācīt neprata, ka ja iet tad ir jāsaka, ja redz, tad ir jārāda. Ja lūdz, tad visas pasaules muļķības ir jāmāna un galvā ar matadatu jāierāda. Sirdi līdz pamatiem jānoārda.

 

 

Kad pavasara vēstnese pirmdzimtā mežos parādās, tad, cilvēk, Tev jāzin- vairs ne no kā it nemaz, nekad nebūs jābaidās. Sirdi vaļā ver un jaunas smilšu pilis pie jūras kāpās basām kājām cel. Nebīsties sāpju, tāpat kā nebīsties dzīves, cik reižu no skaistuma tev sirdī dūris? Cik reižu mežā galotnēs lūkojoties šķitis, ka sirds izleks no krūtīm? Cik saulrietu elpu rāvis, cik apskāvienu neesi vēlējies vaļā laist? Cik ”sāpēt” reizi pa reizei tomēr var būt skaists! Tas vairs nav pelēcīgs, tas vairs nav piesaistīts, tas ir jauns un aizrautīgs. ”Sāpēt” zina, kad spītēt un kad tam piestāv ”pazemīgs”. Ir laiks mezglu atraisīt, un lūdzu…

 

-esi brīvs.

acīm dzirkstošām un bezbēdīgs.

 

Kad ceļu padot prasa- tas ir jādod.

 

Sniegbaltītei salā sasārtušo vaigu noglāstīt, Ansītim piesnigušo piedurkni nokratīt, lai Sniega karaliene pati var savu taciņu pie karaļnama kuģa klāja ar tumši zaļu lāpstu no visām ziemas sniega kupenām notīrīt.

 

Cik skaisti un svētīgi ir sirdī dārzu un sejā smaidu krāšņu iestādīt. Pēc ziemas un zaļām acīm, tas ir viss un tieši tas, kas vajadzīgs.

Siltā saulrieta vakara stundā caur saplaukušu koku aleju pastaigu sadalīt un mīlamajam vienu roku sasildīt. Lai auksto par siltumu var piemānīt.

Es šonakt sapņoju. Tas notiek biežāk man nomodā esot, bet šonakt atļauts sapņiem zaļo gaismu padot. Un greizais sapņu ķērājs, lai jauniem, skaistiem vienlaicīgi baisiem vietu padod. Mans mežs deg un tas liesmo violeti zilām liesmām. Tikai viens brīnums dod lielāku mieru kā jūra- grūtsirdīgā šalcēja. Paļāvība un uguns varenība mierina vairāk par tās dzesētāju. Pašai varenajai liesmotajā uguns mutē skatīties, bezpalīdzīgi sāpēs kratīties, mēmos kliedzienus klausīties, kad tai smejoties liesmu bērniņus, kam actiņas viltīgi mainīgas, pielabināt, ar savām liesmām, kas krūtīs trūd, iepazīstināt. Tai cepuri cienot priekšā nost velku, drēbes uguns mutei pretī metu, ogļu krelles gan atstāju, sev paturu, tās es par piemiņu par siltumu sargāju. Man gan šoreiz viena alga par liesmām, zilmelnajām briesmām. Uz robežas, pie meža vārtiem es stāvu un smaidu. Kā svētku naktī uz robežas pie jumta malas nākamo soli sperto gaidu, paļāvīgi roku pretī stiepju, atmiņu audeklā jaunu krāsu triepju un nedomāju par to, cik cilvēku apkārt ir daudz cietu. Cik daudz ir bijušu lieku. Vienos cietokšņos skrienam, bail siltuma, bail sasildīt, ja nu atkal kā Mazais princis pieradinās, ar labiem vārdiem Lapsu pielabinās. Uz leju, uz priekšu vai zvaigznēs lūgsies? Un kuros zvaigžņu ratos gulsies? Kuru sapņu zirgu šonakt karietei priekšgalā, pelnrušķīt, jūgsi? Kurš princis uz deju lūgs?  Dzīvē iekārtots, ka katrs solis ir robeža, katrs sprīdis brīdinājums. Tālu, tuvu, par tuvu ir būts. Ogles kvēlo krūtīs, lai sildītu aukstās loga rūtis. Lai ēd, lai aprij liesmas izsalkušās. Lai remdē, lai jaunus spēkus sakarsušos locekļos dzemdē. Un visus aukstos bez žēlastības bendē. Sirds un siltums, atkal būs modē. Ar zinātkāriem pirkstiem katru centimetru iztaustīt, no galvas skaistumu iemācīt. Galvu maigumā noglaudīt. Lai nāk, lai ņem, kas apsolīts. Un vai gan patiesi šoreiz šīs liesmas spēs sasildīt? Un kurš gan sapņa galā spēj vairs atšķirt, kas pilnmēness laika gaismā ir īsts.

 

Un cik šūpļa dziesma azotē mīļa, ko čukst, kā noslēpumu medainā sanēšanā tītu, kamēr vēl sirds tumsā tīra. Varbūt man netikums sapņot par to, kas neīsts, bet vai nav gana, ja acis vēl spīd? Vēl brīdi ādu ieelpot, lai saplūst, kas šķirts. Un ne par kādu naudu to brīdi nenopirkt. Sapņu zaglis paliks nesodīts. Šonakt un rīt.

 

Es radu jaunu pasauli, rokas trīc rakstot uz papīra, domas vibrē skatot, kas padarīts. Cik daudz trauku plīsis un cik beigās pateicīgs ir rīts, par to, kas naktīs nodarīts. Cik daudz ir izstaigāts, cik ūdens dušā patērēts, cik liesmu dzēsts un matu kvēlos vaidu brīžos plēsts.

 

Mostoties mans papīrs būs tīrs.

Bet par ko tavai sirdij ir kauns? Mazākā sāpe, ja par to, ka esi jauns. Ja zelta asaras birst un neslēp tās aiz melniem stikliem, kā mūsu paaudzes spītīgais auns. Es esmu lūdzies dažādas lietas tām. Lai plūst, lai ātrāk žūst, bet ja pavisam negribas sirdi vairs rādīt, lai dzeltenzaļos acu kaktiņos sprūst, nedod Dievs, ka ārā sprūk. Bet ko tu tai zeltītai darīsi, ja tā jūt. Visnepiemērotākajos brīžos, vissaulainākajos un atvadu rītos. Tādos brīžos vislabāk jūtas palagos satītos, vai ūdeņos siltos, kur ķermeņi kopā savītos. Kur ar domām slēptākām un vārdiem nepateiktiem dalītos. Kur laiks beidzot brīdi apstātos un sirds čukstētu, kur pārmaiņus čukstam karsti pukstētu:” Es neatvadīšos.”

 

Tai paralēlajā pasaulē laiks ir nežēlīgs, tam skriet par ātru tur patīk, tam neviens žēlastību nav izlūdzies un Viņš zina, ka esmu to neskaitāmi izprasījusies. Tajā pasaulē bezgala skaisti saule iespīd skropstās, tur smiekli ir skaļāki, tur nesāp, ja pāri dara, tur rokas nekad nesalst un katra sekunde prieku rada. Pirksti caur matiem slīd un ar dūjas spalvu kreiso pēdu kutina. Lūk tādiem brīžiem ir vērts just, tiem mirkļiem ir vērts saprātā pazust.

 

Bet pašai lāsītei gan reizēm ir kauns. Un sodība, jo kaunas tā par pašu skaistāko. Par ”jūt” un ”līdzās būt”. Par to, ka atrada ceļu ārā, ka rada izeju labirinta maršrutā ”sirds”. Tai nebija sevi jārāda, tai bija jāpaliek un klusībā sevi pašu jānoārda. Tā vēlētos, kaut tai būtu biezāka āda, kaut nevienam tās būtība nebūtu redzama un jārāda. Vai varbūt kā datora atmiņa tai jādzēšas vai jāslēpjas zirnekļu tīklos savītos, viltīgi satītos? Kaut nu to vienu dienu varētu nodzīvot, lai neatminētos, ka bijusi. Kaut rītos mostos un neatminētos, ka tik nesen tajā mazajā laimes paradīzē nejauši parādījos. Un kāpēc tajos burvīgajos rītos vajag rast neizsakāmi lielu milžu spēku lai atvadītos?

 

Jautājumu kaudze krājas skapjos nekārtīgos, kur gredzentiņi un vēstules pirms gadsimtiem skaistiem burtiem sarakstītos. Piparkūku namos, glazūrām bagātīgām nogarnētos. Citos laikos iepazītos. Prieks nāks arī miglas rītos, ceriņu ziedos un pieneņu vainagos vītos un baidās tikai, ka līdz galam neatvadītos, jo…nav jau arī tā, ka nenāks tas nu jau izlemtajos piejūras sāļajos rītos, matos saules noskūpstītos, oļos un smilšu piļu dārzos iestādītos vai pat otrā pasaules malā, kad pat ar visu karti apmaldītos, kad ceļa somā mīļāko kleitu un zobubirsti vien atrast. Sirds ir dvēseles kompass, kuru glabāt un sargāt, bet šķiet ne vienmēr klausīt, reizēm tai jādod pa ausīm, pienāk brīdis, kad tai rokas sasiet, jo stūrgalvīgi tā jumtus kāpj, spītīgi uz saulainiem rītiem atmiņu taciņās iet, lūdzas, lai prom iet, bet nesaka, ka šoreiz nav spēka pašai vērt vārtus ciet. Un nedrīkst skaļi teikt, ka nepareizi tas šoreiz šķiet, ja vien dziļi acīs ieskatītos.

 

Svešos spēļu laukumos apmaldījās, iemīlēja karuseļu krāsas, tos, kas ceļ augstāk par celtnēm, ko saucam par mājām. Apdedzinājās un apzīmogojās. Nesolītajos solījumos sapinās. Un piedzīvojumiem vēl neizdzīvotiem biļeti iegādājās. Žēl tas viss neiedotais un nepateiktais prieks.

 

Bet paliek tas zelta pavediens, kas piesaistīts un cieši pieraisīts pie kreisās plaukstas. Labi, ka sirdij visas šķēres neasas, par to vismaz miers. Un nāks jau arī lāsītei prieks. Un pusceļā starp krustiem uz taciņas miers. Bet tagad tai šķiet beidzot jāizguļ ziemas miegs. Lai pavasarī ne brīdis nešķiet pelēks un lieks.

 

 

 

 

/Ja viss notiek, tad jau dzejnieki neraksta dzejoļus. Viņi raksta tikai tad, kad nenotiek. Palasiet mīlestības dzejoļus- tie visi ir par mīlestības trūkumu rakstīti tikai. No mīlestības pārpilnības pasaulē ir tik maz! Viss, kas piepildās…tas jau nerada mākslu. Nepiepildītās vēlmes un ilgošanās, lūk tās rada mākslu un sāpes. Cilvēks, kas sevi pašrealizē un piepildās dzīvē, tas dzīvi dzīvo kā dzeju, ne raksta to. Tam jau nav jāraksta dzejoļi, pasarg Dievs. Tāpēc es saku, ka nevajag baroties no cita dzejoļiem, vajag pašam un katram dzīvi dzejot, ar pašdzeju dzīvot. Kad kaut brīdi var ko ieraudzīt un spēt priecāties par dzīves izspēlētajiem, uzskricelētajiem dzejojumiem./

ziedēt, piederēt, just un pat sala saulē ļaut saldējumam kust.

Ir tādi cilvēki uz kuriem var aiziet tikai pa tiltiem vai peldēt pa ūdeņiem. Neaizsniedzamie, mīlamie un visas dzīves iepriekšējās izsapņotie. Atombumbu nosargātie. Tilti plati, ķēžu, sudraba, koka vai tikai niecīgu diedziņu vīti. Tieši tāpēc uz katru cilvēku var aiziet tikai  cilvēks. Ne viltus, ne spīts, tikai cilvēks tīrs. Daudzi nāks un daudzi kritīs, virves trūks, koki lūzīs un ķēdes rūsēs vai pat uguns liesmās gandrīz vai pulsēs. Tie šķindēs un dzirksteļos tikai vienam mērķim, otai, reizēm pat dusmu pilnai slotai. Tikai tam vienam, kam ļauts būs pāri iet, kas drosmīgs un tie, kam vienā pusē saule riet, tie, kas nevairīsies siltu roku un saldsērīgo siržu moku. Beigu mieru tik ilgi iekārotu. Tie, kas apņemsies gadsimtu plaisas ar zeltu aizliet, noglāstīt un dziļi rītos segās ietīt.

Ūdeņos jau citas teikas vītas, ūdenszāļu nebeidzamo deju pavedinātas, bezgalīgās kustības aizskartas un saviļņotas, dziļi slēptas, bet ja tiec klāt, tad gandrīz vai krīta tīras. Tie krāčaini un nemierīgi, spulgiem mīļiem un nārām, kurām jau gadu simteņus vairs nav kāju- mājas. Auj nu gumijniekus, citādi visiem baskājiem tur plāni klājas.  Brūces cita par citu dziļākas, sāpīgas tie sevī tur, bet spītu, par spītu acis no mērķa sava nenodur. Ne pa gaisu, ne pa zemi uz šiem tālajiem, cēlajiem neaizskriesi, lai cik skaļi riesi, pieri rauksi un palīgā sauksi. Peldus izmisīgi kauksi un sirdi, kas acis uz mēnesi ceļ, šoreiz gan klausi.

Tie cilvēkveidīgie mājo tiltu galos un vietās, kur horizontus skalo. Tie ir tie, kas pakritušam roku pados. Vai spēka pietiks vēl nedaudz atlikušajos apzeltītajos matu galos? Vai nenobīsies uz tās pašas ielas atkal pavasarī dzirdot bruģakmeņus klakšķot? Tā vairs nav tava iela, sniegpulkstenīt. Dodies nu uz savu mežu, ziemā vislabāk, ja putenī. Ieskatīt un iesmaidīt. Piesēst uz koka trepītēm un dvēseli nosaldētu sagaidīt. Vētru zem priedes pārlaist, kājas pār palodzei pārlikt, lai atkal vaigi no prieka noskaiš, lai drīkst spārnus uz brīdi atkal nolaist. Pirmo tulpes sīpoliņu vēl salnā cerīgi iedēstīt.

 

Tad pienāks vēls rīts, kad šampanietis glāzē dzirkstīs. Kad būs pieņemts miers un pieņemto lietu nerimstošais prieks. Kad zemeņu mērce pāri siera kūkām līs un tiks pienests šķīvis smags un bagātīgu labumu piemaisīts. Kad pieņemts viss, tad var aci pret aci pagātni un kļūdas sejā ieskatīt. Piedošanu, to nemaz vēl nelūdzot, izprasīt. Tas jau nekas, ka nevar sagaidīt, kad saule caur stikliem ieskatīs, arī tas nāks, viss ir nemainīgs. Arī pavasaris un rīts.

Galastacijā vienu joprojām sagaidīs, tas, kurš grib, lai nācējs šoreiz atbildīgs. Tilta galā gaidīs un smaidīs, ar kaķēnu rokās nācēju pa priekšu laidīs. Pankūkas svētdienās ceps un bezgalīgu mīlestību tieši acīs nācēja iesmaidīs. Teiks, ka Balto trusi šoreiz varbūt vajag paklausīt. Un ceļam siermaizītes sataisīt, dārzā ķiršus salasīt. Bet vispirms vēl vajag paspēt garšaugu mazdārziņu līdz pavasarim iestādīt. Sirdī sauli iedēstīt un sagatavi gaismai sataisīt. Lai acis spožumā neiznīkst, melnos briļļu stikliņus notīrīt.

Otrs joprojām lūgs, lai to uzņem, lūgs, lai neprasa, kur diena aizvadīta, jo ceļinieks nāk jau tikai noglaudīt. Paņemt to, kas piesolīts, lai gan reizēm izsalkums pēc gala stacijas var būt gana maldīgs. Aiz plakstiņiem  ieskatīt un uz brīdi kājas, rokas sasaistīt. Nāk, lai neprasītu, kur nācēja sirds mīt, kas to priecē un, kas tiek sāpēs savaldīts, norīts un aizmirstības miglā tīts. Ceļinieks nāk, lai tam neprasa, kas to mājās gaida, vai tam šoziem bijušas siltas kājas, kad tas pēdējoreiz ar ragaviņām no kalna lejā laida un kā tas nākas, ka vienmēr garo ceļu atnākot tas vienmēr nosalušu degungalu smaida. Nāk absolūtu klātesamību izbaudīt.

 

Brokastu laiks jau sen kā aizvadīts, šampanietis jau mirkli vairs nav dzīvs, gauži nekustīgs, neaizmirst, ka, ja divi pretī sēž, tad katrs no tiem ir īsts. Pat ja viens ir ‘viens’, bet otrs- ‘otrs’. Otrs ir viens un viens ir otrs. Sapīts un samežģīts. Pavasarī domāsim, kā vaļā atraisīt, bet nu ir jādodas dilles iestādīt.

 

Pavasarim sēklas salasīt. Pirmos glāstošos starus aiz mākoņu segas saskatīt. Neizdalāmās esamības vieta, klimata maiņa un pēdējā plaisa zeltā lieta.

 

Reiz kādā zemē piesnigušā un aukstā, ziemā baltā un bargā, dzīvoja reiz meitenīte zaļām acīm un sarkanu cepurīti galvā. Tai mākoņu vieglums prātā, zvaniņu dzidrums balsī,  sniega baltums krūtīs un siltas plaukstas dūrītēs savilktas kabatās. Tai vienmēr siltas plaukstas, tāpēc cimdiņus tā nepazīst un siltām dūrītēm cauri putenim skrien. Uz pavasari iet, uz ziediem un mīlamību lien, lakstīgalu balstiņā par pīrādziņiem, ko vilkam nes, dzied. Galvu tam uz pleca liek un kailu plaukstiņu sniedz, paļāvībā smaida, jo zina, ka tādu brīdi ir vērts arī gaidīt. Saldējumu, kas pat aukstākajā ziemas dienā liek smaidīt.

 

Jā, šī sarkangalvīte pīrādziņus Vilkam mežā nes. Šis sarkanās cepurītes lolotais patiesībā PurpurVilks. Varbūt tāpēc tie ātri kā magnētiņi kopā sakrita, pat pati krāsa tiem priekšā visu kā uz paplātes nolika. Jo vai tad tas tik ļauni, vai pīrādziņus vēlēties reizi pa reizei ir kauns? PurpurVilks patiesībā ir ļoti, ļoti jauks. Tam pilnmēness svinīgums piemita, tam soļi droši un tas, pretēji sarkangalvītei, nekad nekrita. Soli lika droši, sirds neleca pa muti no katras pār ceļu pārskrējušās lapsas rudā spožuma.

 

Pastaigas laikā gan doma viena uzbāzīga, uzmācīgi neglīta, ka nu jau drīz neatliekami un nenoliedzami nāks rīts, baltos audeklos, gluži kā palagos tīts. Tiem rokas jālaiž vaļā, saites, kas naktī savītas, jāplēš vaļā un jādodas katram savā klajumā vai vietā, kur darbs pieprasa glītu galda klājumu un bagātīgu laipni sveicošu vārdu krājumu. Katrs savā alā, katrs savā pilsētas malā. Kamēr Purpurvilks savā dušā karstu dvašu pūta, tikmēr Sarkangalvīte pelēkajā šķūnī pūš šķības leduspuķes rūtī. Varbūt tā tās daļiņas kopā velkās- pareizā klimatā, pareizos grādos, pacietīgos glāstos un mīlamības sildošajos vārdos. Sarkangalvīte gan baidās, tai galva reizēm naktīs pa visiem trim spilveniem svaidās, tā mostās un tai citronmētru tējas gaidās, tā reizēm joprojām acīm vaļā sapni bur, ka krūzīti viņas vienīgo mīļo PurpurVilks tepat aiz stūra rokās pacietīgi tur. Pacietība ir Vilka tikums, kā karstgalvība sarkanās cepurītes netikums. Un daži vārdi, kuri jāprot arī nav cepurītes jājamzirdziņš, tā zin, ko domā, tā zin ko jūt, bet kad vārdi jābur, tad tie krūtīs paliek un pat mazuliet gluži kā ar duncīti dur. Šķiet, ka labāk tai sanāk darbos teikt, ar mirdzošām acīm to, kas stāv pretī sveikt, kāpēc gan lai vajadzētu kaut vārdiņu teikt. Lai tie vārdi briest, lai tie aug un lai tiem lakstos jauni ziedi virtenes griež, lai nāk pavasaris, kas visus pumpurus plēš, kas visas skumju leduspuķes dzēš. Sarkana cepurīte šos vārdus saudzēs no lietus, sārtās lūpas no vēja un sala, rociņas no citiem postiem un sarkanie zābaciņi no sniega peļķu slidenajām malām.

 

Pēc tādām naktīm, gluži kā labiem sapņiem, nāk gauži laicīgi, plānoti, lai gan taisnības pēc jāsaka arī pelēki darbi. Cilvēki jau smaida, tiem silti un priecīgi, jo nekā daudz jau liela daļa nav jutuši. Kad vairāk būts, tad grūti dzīvot ar mazāk krūtīs. Pēc purpursarkaniem rietiem grūti pelēcīgos noskatīties. Grūti pēc tādiem mezgliem un saitēm atpakaļ neatskatīties, ar lāsteku un burbuļoto cukurūdeni neaizrīties.

 

Tā nu sarkangalvīte sāka arvien biežāk māmiņai teikt, ka dodas vecmāmiņu sveikt, jo nevienam nedrīkst teikt. Ja ir kas pasaulē vai tavā sirdī iemājojis kas īpašs, tad sargi to vai plīsdams. Jo citiem skauž, kādam vēl pasaulē par kaut ko ir arī kauns, bet dažiem tumši meži, klajumi jau sen vairs nav nekas jauns.

 

Kad šķiet, ka viss plīst un krūtīs baltums, tas, kas tur siltumu sāk dzist, tad zini- tumsā ir jāiet. Pēc sevis ir jāiet, pēc sevis ir jāskrien, bet vistumšākajā stundā, kad šķiet, ka jākrīt…pēc sevis ir jākliedz.

 

Nu jau pavisam drīz atkal ir jāsnieg